Latgale.LV
 
LV EN RU
Piektdiena, 2018. gada 25. maijs
 


Saziņai:

Latgales Reģiona Attīstības Aģentūra:
- Daugavpils, Saules iela 15, LV-5401, tālrunis/fakss: 65420257
E-pasts: lraa@latgale.lv
Skatīt visus LRAA kontaktus
Ziņas
Kaspars Lindbergs: “Šī ir mana zeme un es lepojos, ka esmu šeit piedzimis”
09.11.2017, Lidija Kirillova
Novembris savu rudenīgo drūmumu kliedē ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem un transparentiem, ar lāpu gājieniem un aizdegtām svecītēm. Jau šobrīd pilsētas un ciemi pamazām rotājas valsts svētku gaidās. Taču, pirms segsim baltus galdautus un klāsim cienastu par godu Latvijas dzimšanas dienai, uz patriotiskas nots nāk 11. novembris – Lāčplēša diena, kad godinām tēvzemes sargus. Tāpēc arī šīs nedēļas intervija ir ar Zemessardzes 35. nodrošinājuma bataljona komandieri pulkvežleitnantu Kasparu Lindbergu. Runājam par dzīvi, par darbu, arī par patriotismu un dzimtenes mīlestību. Arī par to, kā bataljonam veicies nesenajās mācībās.
  • Mācības “Zobens 2017” bija lielākās šogad gan 3. brigādei, gan visā mūsu bataljona atbildības teritorijā. Kā bija sākotnēju plānots, mācībās piedalījās vairāk kā tūkstotis zemessargu, kā arī sabiedrotie no Lietuvas un Igaunijas, bija vienības no sauszemes spēkiem. Kopumā mācības noritēja ļoti labi, arī laika apstākļi bija nopietns izaicinājums, kas deva pieredzi un rūdījumu. Cilvēki bija motivēti un darbojās ar degsmi un interesi. Iepriecināja arī Aglonas, Dagdas novada, kur noritēja mācības, iedzīvotāju saprotošā un ieinteresētā attieksme. Trenējoties tikai poligonā vien, grūti iemācīties savu zemīti aizstāvēt nebaltā stundā. Pašvaldībām liels paldies, ka ļāva mums izmantot savu infrastruktūru. Arī policijai paldies par to, ka parūpējās, lai mācības būtu drošas civiliedzīvotājiem, kuri pārvietojās pa ceļiem. Protams, šaušana un spridzināšana notika ar imitācijas līdzekļiem, bet nekādus riskus, pat vismazākos, nedrīkst pieļaut.
Mūsu bataljona zemessargi ir tie, kurus es saucu par darītājiem. Gada laikā, kopš esmu 35. bataljona komandieris, esmu pārliecinājies, ka viņi ieradīsies jebkuros laika apstākļos un neaizbildināsies, ka ir auksti vai līst. Tāda attieksme priecē. Jebkuras mācības, arī šīs, ir atskaites punkts kaujas gatavības novērtējumam un nepieciešamajiem uzlabojumiem, arī šoreiz mēs visu plānoto izpildījām un novērtējums ir ļoti labs.
Klāt Tēvzemes nedēļa ar Lāčplēša dienas svinībām un Valsts dzimšanas dienu. No ikdienas jāpārslēdzas uz svētku svinēšanu. Kā tas parasti notiek bataljonā?
  • Pirms ļauties svinēšanai, pēc mācībām jāsakārto tehnika, ekipējums, jāiztīra ieroči, jāsagatavo vēl gala ziņojumi, pārskati un tikai tad var pielikt punktu. Pāris dienas tiek dotas atpūtai, lai var ne tikai ieskatīties kalendārā un saprast, ka pienācis novembris, bet arī iekšēji noskaņoties – klāt svētki! Mums tas ir arī pārdomu brīdis un laiks, kad sasaistām pagātni ar tagadni. Jāpaskatās, ko mūsu senči ir darījuši pirms simts gadiem, lai mums būtu mūsu valsts. Velkot paralēles ar šodienu, tas ir mūsu svēts pienākums – turpināt viņu iesākto, lai mums joprojām būtu sava zeme – mūsu Latvija un lai mēs būtu spējīgi to nosargāt. Ar to es gribu teikt, ka mēs tagad un šeit veidojam vēsturi, būvējam mūsu valsti, domājam par tās aizsardzību un cenšamies panākt, kā pašiem būt stiprākiem, stiprināt savu identitāti, pārliecību un lepnumu par to, kas mēs esam un kur mēs esam, lai mūsu bērni un mazbērni var lepoties ar mums un mūsu veikumu.

Patrioti esam ne tikai mēs, cilvēki karavīra vai zemessarga formā. Patrioti ir visur. Es runāju par uzņēmējiem savā biznesā, par zemniekiem lauku saimniecībā, skolotājiem, filozofiem, vēsturniekiem, māksliniekiem, valsts un pašvaldību darbiniekiem. Mums ir ļoti daudz patriotu. Varbūt ikdienā to nejūtam, bet novembris, manuprāt, ir tas brīdis, kad jāapstājas un savas iekšējās sajūtas jāparāda uz āru.
Tēvzemes nedēļa ir tas laiks, kad es uzrunāju zemessargus, atgādinu viņiem par mūsu aicinājumu un mūsu sūtību. Manā skatījumā, lielākā laime var būt tad, ja darbs ir arī aicinājums. Dzīvē katram ir jābūt īstajā vietā.
Kas ir tās tradicionālās lietas, ko zemessargi dara novembrī?
  • Novembrī ļoti intensīvi iesaistāmies bataljona teritorijā esošo septiņu novadu – Dagdas, Krāslavas, Aglonas, Vārkavas, Riebiņu, Preiļu un Līvānu – rīkotajos pasākumos. Es kā bataljona komandieris piedalīšos pasākumos Preiļu un Līvānu novadā. Arī mūsu zemessargi un karavīri piedalīsies gājienos Preiļos, Līvānos, ir saņemts aicinājums no Vārkavas novada un citiem novadiem.

Šajā laikā cenšamies pēc iespējas vairāk braukt uz skolām, stāstīt par to, kas ir karavīrs, kas ir zemessargs, ko mēs darām miera un kara laikā, rādām ekipējumu. Protams, arī aicinām stāties Jaunsardzē un Zemessardzē. Jauniešiem cenšos skaidrot, ka vārdu salikums “zemessargs” sākas ar katru no mums un mūsu mājām. Tas ir pamatu pamats.
Jūs teicāt, ka bieži braucat uz skolām. Vai, tiekoties ar vecāko klašu jauniešiem, jūs saskatāt viņos patriotismu, dzimtenes mīlestību?
  • Te vēl jāpieliek darbs ne tikai Jaunsardzei vai Zemessardzei. Tas ir daudz lielāks darbs skolu pedagogiem un sabiedrībai kopumā – audzināt jauno paaudzi patriotisku, tas noteikti ir izdarāms. Ar jauniešiem ir ļoti daudz jārunā, īpaši jāstāsta Latvijas vēsture. Tajā brīdī, kad esi izlasījis vēstures grāmatas, saproti, ka mums ir ar ko lepoties. Mūsu Latvija ir izcīnīta un veidota caur asinīm un sviedriem.

Šogad 35. nodrošinājuma bataljonā iestājušies ap 40 cilvēki, lielākā daļa no viņiem ir gados jauni. Degsme un interese jauniešos ir, protams, vienmēr ir vieta uzlabojumiem.
Cilvēkiem Latgalē neklājas viegli. Daudziem nav darba, trūkst naudas, tāpēc jābrauc peļņā uz ārzemēm. Kā bērnos ieaudzināt dzimtenes mīlestību un patriotismu, ja mājās klājas tik grūti un katru dienu tiek lamāta valdība?
  • Es ļoti ceru, ka laika gaitā Dieviņš dos un Latgalē būs gan jauni uzņēmēji, gan darbs un iespējas cilvēkiem palikt šeit un būt laimīgiem pašu zemē. Man ir sanācis tikties ar dažādiem cilvēkiem, kuri atgriezušies no ārzemēm Latvijā. Kopīgs ir viens – ārzemēs var nopelnīt lielu naudu, bet ārzemes nav mājas.

Kas attiecas uz ģimenes lomu patriotisma audzināšanā, ļoti svarīga ir informatīvā telpa, kāda valda ģimenē. Nav noslēpums, ka mūsu kaimiņvalsts Krievija ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus tā sauktajās informācijas operācijās. Informatīvais spiediens ir diezgan spēcīgs un viņu mērķis ir graut mūsu ticību un pārliecību pašiem sev. Ja mēs sev neticam, tad arī neko nespējam.
Valdības līmenī tiek runāts par militārās mācības ieviešanu skolās. Vai tā būtu atbalstāma un derīga lieta?
  • Militārās mācības pamatu ieviešanu skolās pilnībā atbalstu. Mazākajās klasēs process būtu saistīts vairāk ar fiziskām aktivitātēm, vēstures apgūšanu. Vecākajās klasēs, ja vien ir vēlme, jaunieši varētu fokusēties uz militārās mācības apgūšanu pamatlīmenī.

Latgales reģiona specifika ir tā, ka salīdzinoši daudz jauniešu pēc skolas beigšanas izvēlas darbu policijā, mācības Robežsardzes koledžā, kļūst par profesionāliem karavīriem. Tas ir atbalstāmi. Latgalē paredzēts veidot profesionālā dienesta bataljonu. Tā būs vēl viena iespēja reģiona jauniešiem palikt šeit un būt profesionāliem karavīriem tepat Latgalē.
Cik gadu jums pašam bija, kad sapratāt, ka veltīsiet dzīvi militārajai jomai? Puikas sapņi vai izsvērts lēmums apzinīgā vecumā?
  • No bērna kājas mani interesēja viss militārais. Līdzko iemācījos lasīt, saistīja attiecīga satura grāmatas. Piecpadsmit gadu vecumā aizgāju mācīties uz Aizkraukles 24. arodvidusskolu, kur toreiz bija specialitāte – autoremontatslēdznieks/ zemessargs. Bijām pirmais šāds izlaidums. Sapratu, ka tas, ko izvēlējos piecpadsmit gadu vecumā, mani interesē joprojām. Nu jau divdesmit četrus gadus nēsāju formas tērpu. Ir gandarījums, ka kopš 1997. gada, kad beidzām skolu, mūsu kurss regulāri satiekas. Lielākā daļa joprojām esam saistīti ar armiju. Šovasar tikāmies pie manis – manās lauku mājās Līvānu novada Rožupes pagastā, runājām par to, kā bija, kā ir tagad.

Kad ceturtais kurss gāja uz beigām, Aizkraukles bataljona komandieris mani pamudināja – Kaspar, ej uz Aizsardzības akadēmiju, kļūsti par virsnieku. Tā arī izdarīju un saņēmu pirmo virsnieka pakāpi. Neilgu laiku bija iespēja pabūt speciālo uzdevumu vienībā, tad devos uz Zemessardzes 13. bataljonu. Strādāju arī Zemessardzes štābā, biju atbildīgais par starptautisko sadarbību ar Norvēģijas Zemessardzi, Dānijas un Zviedrijas Zemessardzi, ar ASV Mičiganas štata Nacionālo gvardi. Bija tas gods divarpus gadus pabūt arī par NBS komandiera sevišķo uzdevumu virsnieku jeb adjutantu. Man aiz muguras lieliska pieredze, jo pēc tam biju dažādos amatos apvienotajā štābā, uzturējos Afganistānā. Lietuvā mācījos štāba virsnieku kursos, bet pērnā gada augustā pabeidzu mācības Baltijas aizsardzības koledžā un kļuvu par 35. nodrošinājuma bataljona komandieri. Pagājušā gada 11. augusts ir datums, kad es saņēmu vienības karogu.
Nācās no galvaspilsētas pārcelties uz Latgali. Nebija žēl?
  • Ja godīgi, es visu laiku ar vienu kāju esmu bijis Latgalē. Mans vectēvs no mātes puses nāk no Līvānu novada Rožupes pagasta, un jau pirms gadiem divdesmit man atdāvināja savas lauku mājas. Esmu tās kopis, uzturējis visus šos gadus. Tā ir mana Latgale, mans dzimtās zemes pleķītis. Bērnībā vectēva mājas bija vieta, kur centos pavadīt pēc iespējas vairāk laika. Man šeit fiziski ļoti patīk, te es jūtos labi. Re, kā dzīve iegrozījās, ka beigās esmu atgriezies vietā, ko vecaistēvs man atstāja.

Karavīrs ir karavīrs, reizēm tiekam nosūtīti tur, kur ir nepieciešamība. Tāpēc ģimene pašlaik dzīvo Rīgas pusē. Problēmu nav, jo mana otrā pusīte arī ir karavīrs un visu labi saprot. Protams, bērni ilgojas, tāpēc cenšos katru brīvo dienu pavadīt pie viņiem un kaut mazliet kompensēt projām būšanu.
Divi vienas profesijas cilvēki līdzās, vai tas ir labi?
  • Pat ļoti labi, jo karavīrs karavīru sapratīs. Ja saku, ka sākas mācības, tad papildus jautājumu nav. Mums abiem ir kopēja izpratne par darba lietām. Mums ir divi bērni, meitai deviņi gadi, dēlam janvārī būs četri. Man ļoti patīk būt ar viņiem kopā, redzēt, kā aug, pieņemas prātā. Meitai patīk lasīt grāmatas, patīk veidot un radīt, braukt ar velosipēdu. Savukārt dēlu aizrauj tehniskās lietas. Skrūvgriezis ir viena no mīļākajām rotaļlietām. Laikam tēva un mātes gēni atstājuši savas iezīmes, jo puika ir ļoti aktīvs, jūtama interese arī par militārām lietām. Taču mans viedoklis – lai aug un paši izvēlas, par ko kļūt, es tikai atbalstīšu un palīdzēšu.
Kādas ir jūsu aizraušanās un vai tām atliek laika?
  • Esmu kaislīgs motobraucējs, militārā motokluba “Patrioti” biedrs. Cik ir iespēju, sēžos uz motocikla un kopā ar saviem motokluba brāļiem braucu. Vēl viens veids, kā mēs paužam savu pārliecību un atbalstu, izrādām patriotismu, ir piedalīšanās dažādos pasākumos. Pagājušgad apmeklējām kādu no Rīgas skolām, kur mācās bērni ar īpašām vajadzībām. Sēdinājām uz motocikliem un braucām, lai viņi sajūt, kā tas ir. Motokluba darbībā ir arī vēsturiskā sadaļa, jo piedalāmies dažādās ekspedīcijās.

Kopumā varu teikt, ka mana dzīve ir visai dinamiska, reizēm šķiet, ka visam laika nepietiks.
Savas militārās karjeras laikā esat pabijis dažādās valstīs, iepazinis dažādas kultūras. Kā šī dažādība jums liek skatīties uz Latviju?
  • Pasaules atlantā esmu atzīmējis vairāk kā divdesmit valstis, kurās esmu bijis. Tāpēc varu teikt, ka mēs dzīvojam unikālā valstī. Mums ir četri kontrastaini gadalaiki, brīnišķīga daba bez lieliem untumiem. Mazā Latvija, kas dienas laikā cauri izbraucama, ir tik dažāda un tik skaista. Sākot ar suitu sievām, Jūrkalnes stāvkrastu, Zemgales līdzenumiem, brīnišķīgo Vecrīgu, beidzot ar Ainažiem, Vidzemes augstieni, ainavisko Siguldu rudenī un manām mājām Rožupes pusē. Esmu bijis gana daudz kur un varu teikt – šī ir mana zeme un es lepojos, ka esmu šeit piedzimis un šeit dzīvoju.

Noslēgumā novēlu visiem patriotisku garu, ticību sev un mūsu Latvijai!
Lasītāju komentāri
Sadarbības partneri



Projektu "Latgales interaktīvais komunikāciju portāls" finansēja Phare CBC 2002 programma.

Latgales plānošanas reģions
Latgales reģiona attīstības aģentūra
Izstrādātājs - SIA "Info"