Tas ir īstais pelikāns, tāds kā Rīgas zooloģiskajā dārzā (no zoodārza izmucis nav, jo nav nekādu gredzenu). Šis pelikāns nemaz neesot no bailīgajiem, ir diezgan uzpūtīgs, labi apzinās savu spēku. Tad, kad Siveriņu saimnieku rotveilers mēģinājis ieviest kārtību un parādīt, kas tad šajā pusē ir saimnieks , pelikāns neizrādījās no kautrīgajiem un bailīgajiem un lika lietā savu dzelteno milzīgo zivju ķeramo knābi, un sunim nekas cits neatlika, kā pazust krūmos.

Pēc pētnieka I.Krama domām šis varētu būt jaunais pelikāns, kuram, kā jau visiem jauniešiem, tūkstoš kilometru nolidot nav nekas briesmīgs. Šodien viņš ir šeit, rīt jau varētu būt kaut kur Īrijā. Viņa ierašanās kaut kādā veidā varētu būt saistīta ar to, ka Rušonu ezera salā mīt kormorāni (jūras kraukļi), un tie pelikānam ir tuvi radinieki.

Rušonu ezers vēl ir klāts ar ledu, tāpēc pelikānam pagaidu mītnes vietu ir sagādājuši vietējā augļu dārzā. Acīmredzot viņš varētu būt nedaudz atsitis galvu pret elektrības vadiem, jo vakar esot atteicies no ēdiena, bet vēlāk atvēmis karūsiņas. Tas neesot nekas neparasts, un liecina vien par to, ka pagaidām viņš nav izsalcis.

Šodien pelikāns jau jūtas daudz labāk, un droši vien drīz posīsies ceļam. Tas gan būšot iespaidīgs skats, jo izplesto pelikāna spārnu platums lidojuma laikā ir no 2,5 – 2,95 m. Kā joko pētnieks – tītars ar albatrosa spārniem.

Putnu turpinās novērot tik ilgi, kamēr viņš šeit uzturēsies.